Man ir 40 gadu un es nevienam neesmu vajadzīga….

Man ir 40 gadi. Nē, es nesūdzos par vecumu vai veselību, tas ir tāds…. konstatēts fakts. Man ir 40 gadi – un es nesaprotu, kā tie varēja tik ātri paskriet: vēl tikai vakar man bija divdesmit. Bet 23 gados es apprecējos.

Kā to var aizmirst? Bet pēc tam kaut kāda izgāšanās. Es dzīvoju, dzemdēju dēlu, izšķīros ar pirmo vīru, apprecējos otrreiz. Un tā ir visa man dzīve īsumā. Ko es vēl varu atcerēties? Dēls slimoja, un laikam tāpēc es sevi slikti atceros līdz trīsdesmit gadiem. Tad bija šķiršanās, un loģiski, ka šo notikumu iespaidā nākamie trīs gadi ir aizgājuši aizmirstībā. Es koncentrējos uz to, lai attiesātu no vīra pati savu dzīvokli, lai aizmirstu viņu, lai nenosistu viņu dusmu lēkmē nākošajā satikšanās reizē, kad viņš mani izsmēja, stāstot, ka es viņu neapmierināju ģimenes dzīvē.
Pēc tam es laikam nedaudz attapos un atradu otro vīru. Mēs apprecējāmies, bet arī šo posmu es atceros slikti, jo biju neierasti laimīga, un labsajūta, kā zināms, liek laikam ritēt vēja spārniem.

Tad darbā man uzticēja nopietnu projektu un es ieciklējos uz to, veidojot savu karjeru, mēģināju kaut ko sasniegt, izmantojot iespēju, kas man tika dota.

Lasi arī: Kā tagad izskatās izaicinošā Yolandi Visser, desmit gadus pēc slavas virsotnes

Un – jā: es neatceros sevi tajos gados, jo manis nebija, bija tikai darbs. Bet vīrs mani visu to laiku krāpa….droši vien. Tas ir, man bija aizdomas, ka krāpj, ka viņam ir kāda – bet apgalvot nevaru, jo es to negribēju zināt. Baidījos, ka ja uzzināšu, tad kaut vai principa pēc būs kaut kas jādara, jālemj, iespējams pat jāšķiras, bet es negribēju neko mainīt.

Šķir otru lapu un lasi tālāk!